Mežzinātnes aizsākumi Latvijā datējami ar 19. gadsimtu. Tā veidojusies vācu un krievu skolas tradīciju ietekmē. Tā kā ne visas atziņas bija piemērojamas vietējiem klimatiski ģeogrāfiskajiem apstākļiem, radās nepieciešamība pēc attiecīgas nacionālas pētnieciskās institūcijas.
Pirmās Brīvvalsts laikā zinātniskie pētījumi tika veikti Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Mežkopības nodaļā, kā arī 1928. gadā dibinātajā Meža pētīšanas stacijā, galveno uzmanību veltot tobrīd praksei svarīgāko jautājumu risināšanai – mazauglīgo platību un smiltāju apmežošanai, kopšanas cirtēm, dabiskās atjaunošanās veicināšanai, kokmateriālu racionālai sagatavošanai u.c.
Mežsaimniecības problēmu institūtu nodibināja 1946. gadā. Tajā darbojās 38 zinātniskie līdzstrādnieki un 15 zinātniski tehniskie darbinieki, kas veica pētījumus meža bioloģijā un mežkopībā, mežizstrādē, mežsaimniecībā un meža taksācijā, koksnes ķīmijā un kokapstrādē. Savā vairāk nekā 50 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā institūts pieredzējis vairākas reorganizācijas, īpaši vērienīgi darbojoties Zinātnes un ražošanas apvienības "Silava" (ZRA "Silava") statusā (1976–1991), kad vienotā kompleksā bija apvienots Mežsaimniecības problēmu zinātniskās pētniecības institūts, Projektēšanas un inženierizpētes organizācija, Speciālais konstruktoru birojs, Eksperimentālā Mežsaimniecības mašīnbūves rūpnīca, Meža pētīšanas stacija "Kalsnava" un Skaitļošanas centrs. Zinātnisko darbību šajā laikā veica vairāki simti zinātnisko darbinieku. Līdz ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 1990. gadā kardinālās izmaiņas politikā un ekonomikā sagrāva sociālisma radītās struktūras, arī ZRA "Silava". Tās vietā izveidojās Latvijas Valsts mežzinātnes institūts "Silava" un vairākas privātorganizācijas ar pētniecisku ievirzi.