PeatTransform pētījumu projekta ietvaros žurnālā Land publicēts zinātnisks raksts After-Use Trajectories of Peatlands Under Alternative Policy Pathways in Latvia, kurā analizēta kūdras ieguves vietu rekultivācija Latvijā un tās iespējamā attīstība nākotnē dažādu politikas scenāriju ietvaros.
Kūdrāji aizņem tikai aptuveni 3% no Zemes virsmas, taču tie ir unikālas mitrāju ekosistēmas, kas uzkrāj gandrīz vienu trešdaļu no globālā augsnes oglekļa un būtiski ietekmē klimata regulāciju. To nosusināšana un izmantošana var pārvērst kūdrājus no oglekļa piesaistītājiem par nozīmīgiem siltumnīcefekta gāzu emisiju avotiem. Tiek lēsts, ka nosusinātie kūdrāji veido 3–6% no globālajām cilvēka radītajām CO2 emisijām. Eiropā kūdrāju atjaunošana ir kļuvusi par nozīmīgu klimata un dabas politikas prioritāti, tostarp Eiropas Zaļajā kursā un Dabas atjaunošanas regulējumā.
Latvijā kūdrāji aizņem apmēram 10% teritorijas un veido būtisku dabas un resursu daļu. Kūdras ieguve ir nozīmīga ekonomikas nozare, taču nosusinātās un izstrādātās platības rada ilgstošas emisijas un bioloģiskās daudzveidības zudumu. Tāpēc kūdras ieguves vietu rekultivācija ir gan juridiska prasība, gan klimata politikas instruments, paredzot dažādus pēcizmantošanas veidus – no renaturalizācijas un paludikultūras līdz mežsaimniecībai un atjaunojamās enerģijas risinājumiem.
Pētījums sniedz pirmo visaptverošo nacionāla mēroga izvērtējumu par kūdras ieguves vietu rekultivāciju Latvijā, apvienojot administratīvos datus, projektu pieredzi un scenāriju modelēšanu. Aptuveni 50 000–52 000 ha kūdrāju Latvijā ir pakļauti rekultivācijas saistībām, un to atjaunošana ir ilgtermiņa process, ko nosaka gan licenču termiņi, gan praktiskās īstenošanas iespējas. Analīze rāda, ka pie esošās pieejas rekultivācija notiek pakāpeniski, vidēji ap 1500 ha gadā, savukārt paātrinātas pārmaiņas gadījumā būtu nepieciešami ap 2000 ha gadā, kas nozīmē būtiski augstākas finanšu, organizatoriskās un tehniskās prasības.
Autori uzsver arī atšķirību starp administratīvi veikto rekultivāciju un reālu ekoloģisko atjaunošanos – pat "rekultivētas" teritorijas var saglabāt degradētu stāvokli vēl gadu desmitiem. Vienlaikus daļa teritoriju, iespējams, jau atjaunojas dabiski vai ir sasniegušas stabilus hidroloģiskos apstākļus, kas ļautu mērķtiecīgāk koncentrēt resursus uz problemātiskākajām vietām.
